03.05.2021.

Pamodos pirms 7, klusām, lai citus nepamodinātu, iegāju dušā. Kad slaucīju matus, dzirdēju Albertu saucam. Ja viens augšā, tad arī otram acis drīz vien vaļā.

Matīss pa nakti grozījās un spārdījās tā, ka beigās mēs ar Edgaru aizgājām uz vienguļamo gultu, lai mierīgāka gulēšana. No rīta Alberts gulēja pašā gultas maliņā, bet Matīss šķērsām pa pārējo gultu.

Mums noteiktais brokastu laiks bija 9.20, paspējām noskatīties gan dažas multenes, gan pusi pasaku filmas. Vēl iepriekšējā vakarā bija naiva doma, ka pirms brokastīm aiziesim līdz jūrai, kas nepilna 1 km attālumā (varot arī tuvāk piebraukt), bet no rīta pa logu vērojot vēja šūpotos kokus, doma pazuda pati no sevis.

Noteiktajā laikā nokāpām pirmajā stāvā. Mums ierādīja vietas pie lielākā, apaļā galda. Katram atnesa savu porciju ar karstmaizītēm, omleti, bērniem vafeles, keksiņus. Kafiju, tēju, ūdeni katrs drīkstēja ieliet sev pats.

Ātri iztriekuši otru kafiju, sekojām bērniem, kuriem noteikti vajadzēja vēlreiz doties spēļu apgaitā. Vispirms pagrabs ar galda futbolu, šautriņām, pēc tam trešais stāvs ar galda tenisu. Ar grūtībām pierunājām viņus doties tālāk.

Nepilnu 1,5 km attālumā no muižas atrodas burvīga lauku baznīciņa – Ziemupes evaņģēliski luteriskā baznīca.

Šī šķita tik mīlīga baznīciņa, iztēlē uzbūra ainas par iepriekšējiem gadsimtiem. Blakus priedē iekārtas šūpoles.

Citu Kurzemes baznīcu vidū Ziemupes baznīca izceļas ar pieticīgajiem izmēriem (25 x 11 m) un arhitektonisko vienkāršību, jo tai nav pat zvanu torņa. Iespējams, to ietekmējis savulaik noteiktais liegums būvēt augstus un maldinošus orientierus kuģu ceļu tuvumā.

Sākumā baznīca bijusi no koka, tās altāris darināts 1684. gadā, un ir viens no agrīnākajiem dekoratīvās tēlniecības paraugiem ar attīstīta baroka iezīmēm. Mūra dievnams celts 1748. gadā. Baznīcā atrodas Latvijā ievērojamākā harmoniju būvētāja liepājnieka Jura Bokuma firmā 20. gados darinātais mūzikas instruments – harmonijs – taustiņu mūzikas instruments, kuram gaisu pievada ar kājminamām plēšām un kura skanējums līdzīgs ērģeļu skanējumam.

Nākamais šīs dienas mēķis – Grobiņa. Tā parasti ir tikai pilsēta, kurai jāizbrauc cauri, lai tiktu vēju pilsētā Liepājā. Tomēr ir vērts apstāties un tuvāk iepazīt vienu no Latvijas senākajām pilsētām.

Grobiņa (kuršu valodā: Gruobīns – skābaržu mežs) ir senākā rakstos precīzi minētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā – kā Zēburga (Seeburg) tā pieminēta 854. gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā.

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir viens no 7 kampaņas Atrastā Latvija, Brīvības ceļa objektiem. To veido vairāki viena laika arheoloģijas pieminekļi: Grobiņas viduslaiku pils ar bastioniem, Grobiņas pilskalns (Skābarža kalns) un senpilsēta, Priediena, Atkalnu, Smukumu un Porānu (Pūrānu) senkapi, kas kompakti izvietoti Grobiņā un tās tuvākajā apkārtnē. Savukārt Ālandes upe kā vienojošs ainavas elements savā ceļā sasaista šīs vēsturiskās vietas un notikumus.

Mašīnu atstājām stāvlaukumā pils priekšā. Uzmanību uzreiz piesaistīja velosipēdu novietne, kas uzreiz ļauj pamazām iejusties seno vikingu un kuršu laikos.

Ālandes upes atpūtas kompleksa pastaigu takas viens no sākumiem rodams Grobiņas viduslaiku pilī ar bastioniem. Tās būvniecība saistāma ar 13. gs. vidu, kad Grobiņas pils kā hus to Grobin pirmo reizi minēta vēstures avotos. Lai gan gadsimtu garumā pils bijusi nozīmīgs militārs nocietinājums, 1795. un 1812. gada karadarbības rezultātā pils šo funkciju zaudēja un gadsimtu gaitā pārvērtās drupās. 

Vai ir kāds, kuram nepatīk senas pilis? Mums un mūsu bērniem ļoti patīk, īpaši iztēlojoties, kā te varēja izskatīties pirms vairākiem gadu simteņiem. Mēs, protams, izložņājām visas pilsdrupas un novērtējot projekta ietvaros veiktos uzlabojumus, kas bijuši iespējami, pateicoties ERAF, valsts un pašvaldības finansējumam.

Pilsdrupu iekšīenē pārbūvēta skatuve, papildinot to ar transformējamu jumtu un izbūvējot aizskatuvi, labiekārtota arī viduslaiku pilsdrupu teritorija.

Pils nogāzē pie Ālandes upes izbūvēta vaļēja koka terase ar kāpņu kaskādēm. No Pils ielas promenādes līdz Priedulājiem izbūvēta 2,5 km gara pastaigu taka, kas vijas gar pilsdrupām. Gar taku izvietoti informatīvi stendi un iekārtotas atpūtas vietas. Priedulājos iekārtota vieta laivu ielaišanai upē.

Mazajiem šķita aizraujoši skriet no viena info stenda uz nākamo, jo tie izveidoti laivas formā, viņi iztēlojās, ka ir kuģu kapteiņi.

Ejot pa taku, drīz nonācām pie Skābarža kalna. Bērni aizrāvās ar grāvja izpēti, es tikmēr uzkāpu senajā pilskalnā, kas atrodas nelielā pussalā.

Grobiņas pilskalns (Skābarža kalnu) un senpilsēta, kuri veido 6,24 ha lielu teritoriju, glabā liecības par, iespējams, senāko Latvijas pilsētu, kura apdzīvota, sākot ar vidējo dzelzs laikmetu, un galvenokārt saistāma ar kuršu un skandināvu ieceļotāju līdzās pastāvēšanu laikā no 7.-9. gs. Tieši Grobiņā skandināvu ieceļotāji ieguva nenovērtējamu pirmreizējo pieredzi tālākai aizjūras ekspansijai, kas iezīmē turpmākos vikingu laikmeta procesus un norises. 

Šķiet, ka pavasaris ir lielisks gadalaiks pilskalna apmeklēšanai, viss vienos ziedos, gluži kā dzeltens pavasara mazpurenīšu paklājs.

Otrā nelielā līcīša pusē pavērās skats uz visu Skābarža kalnu. Turpat vairāki mūzikas sitamie instrumenti, kur mēs uzkavējāmies krietnu brīdi.

Tālāk taka gar Ālandi pa koka laipām, vijoties līdzi upes līkumiem. Kādā brīdī sadalījāmies pa pāriem, Edgars ar Matīsu lēnāk visu izpētīja, apskatīja, es gāju pakaļ skrienošajam Albertam.

Dažviet varējām priecāties, ka varējām iet pa sausu laipu, jo zem tās viss slapjš. Šeit arī pirmo reizi šajā pavasarī pamanījām ziedošas plūmes un ķiršus. Citviet viss vēl bija ciešos pumpuros.

Visu taku līdz galam neizgājām, jo bērniem jau manāms sagurums, bet pirms došanās tālāk, vajadzēja izmēģināt pārceltuvi. Tā darbojas visu diennakti, jo, lai tiktu no viena krasta otrā, jāizmanto savu roku spēks un izveicība. Šī bija izcila izklaide bērniem, vizinājāmies šurpu turpu ne vienu reizi vien.

Bērnu rotaļu laukumi kaut kā vienmēr atver slēptās enerģijas rezerves. Šis laukumiņš ļoti patīkami iekļāvās vidē, bez košām krāsām, izveidots kuģa formā. Vienīgi nedrīkst ne brīdi novērst acis no mazajiem, jo viena mala ar slīpumu. Īsu brīdi novērsos no Matīsa, viņš kaut kā neveiksmīgi nokrita un tika pie ziluma zem acs.

Pievērsiet uzmanību dzeltenajai divstāvu ēkai iepretī bērnu rotaļu laukumam. Šajā namā kādreiz bijis cietums. 1897. gadā, kad sākās jaunstrāvnieku aresti, Raini Panevežā, kur viņš strādāja par advokātu, arestēja, apsūdzot par palīdzību pretvalstiski slepenai organizācijai. Šī paša gada jūnija beigās viņu nogādāja Grobiņas cietumā, kur viņš pavadīja nakti, bet tad pārveda uz Liepājas cietumu. Uz sienas redzamā piemiņas plāksne un neliels simbolisks, restots lodziņš vēstī par šo notikumu.

Laiks pusdienām, sākumā piebraucām pie vienas kafejnīcas Grobiņā, bet tā izrādījās slēgta. Ar trešo mēģinājumu atradām burvīgu vietiņu Liepājā – restorānu Pastnieka māja, kur mums ļāva apēst savas porcijas iekšpagalmā uz terases.

Gribās izcelt omulīgo viesmīli, kurš pilnīgi noteikti ir savā vietā. Cik virtuozi viņš apkalpoja visus viesus, katram laipni pievēršot visu uzmanību, tāpat darīja visu, lai izsalkušie pie ēdiena tiktu ātrāk. Matīss tika arī pie neliela suvenīra – Pastnieka mājas magnētiņa.

Cerējām, ka bērni pēc pusdienām pagulēs, bet to vienu brīdi, kad viņi bija gatavi atlūzt, palaidām garām, kad piestājām pusdienu vietā. Ar varu jau neviens neaizmigs, tāpēc gājām lūkot nākamo Atrastās Latvijas objektu. Koncertdārzs Pūt, Vējiņi! ir viens no 7 Brīvības ceļa apskates objektiem.

Koncertdārzs Pūt, vējiņi! projektēts 1961. gadā, bet pabeigts 1964. gadā. Tā ir viena no divām estrādēm Latvijā, kas ir būvēta ar jumtu. Koncertdārzā jau no tā pirmsākumiem valdījis brīvības un brīvdomātāju gars, kad Pūt, vējiņi! kļuva par slavenu festivālu un notikumu vietu. Zināmākais no tiem – leģendārais festivāls Liepājas dzintars, kas pirmoreiz notika 1968. gadā un uzskatāms par vecāko rokfestivālu bijušajā Padomju Savienībā. Daudzi latviešu mūziķi savu karjeru aizsākuši tieši festivāla Liepājas dzintars skatēs un konkursos. Vārdu salikums Pūt, vējiņi! nu ir kļuvis par vienu no Liepājas simboliem.

Līdz šim jau vairākus gadus ir mēģināts sākt koncertdārza Pūt, vējiņi! rekonstrukcijas/pārbūves darbus. Ilgu laiku tas nebija izdevies dažādu iemeslu dēļ – tad finansējuma trūkuma, tad neveiksmīga iepirkuma procesa dēļ. Nu nauda atrasta, projektam piesaistot ERAF, valsts un pašvaldības līdzfinansējumu, būvniecības darbi rit pilnā sparā.

Projekta rezultātā tiks iegūta plašāka un ērtāka pasākumu vieta gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Gaisma, gaiss, vieglums un atvērtība ir vārdi, ar kuriem arhitekts Mikus Lejnieks raksturo jauno estrādes Pūt, vējiņi! tēlu.

Kaut arī pārmaiņas gaidāmas būtiskas, iecerēts saglabāt iepriekšējo apjomu un noskaņu. Tiks nodrošināta iespēja mainīt skatītāju centrālās daļas sēdvietu izvietojumu un skaitu (līdz 1500 sēdvietām) atbilstoši katram konkrētajam pasākumam. Jumta konstrukcija tiks nedaudz pacelta uz augšu, lai estrādei mazinātu smagnējuma un tumsas sajūtu, bet nodrošinātu papildu gaismas pieplūdumu un paplašinātu redzamības zonu.

Ja bijām tik tuvu atklātajai jūrai, noteikti vajadzēja tikt pludmalē. Izbiedējām pāris vāveres parka zālē, Matīss mēģināja tās noķert, jo gribēja samīļot. Veiksmīgi izgājām pa celiņu tieši pie uzraksta Liepāja.

Vējš bija pamatīgs, neradās ne mazākās šaubas, ka atradāmies pilsētā, kurā piedzimst vējš. Tas tiešām par Liepāju. Pludmale izpūsta tā, ka visas smiltis prom, apakšā palicis stingrākais, pieblietētais slānis, radot interesantu faktūru.

Pretojoties vējam, aizgājām līdz nesen izveidotajam Vēja paviljonam. Tas ir mākslinieka Ērika Boža veidots vides objekts, kas tapis izmantojot vecus koka logus un durvis no visas Latvijas. Tas esot veltīts, pirmkārt, aizvējam, kuru no dažām šeit esošajām vecajām durvīm var gūt. Tad tas ir veltīts latviešu lielākajam biedam – caurvējam, kuru iespējams gūt no visiem šiem logiem un atvērtām durvju ejām. Tas veltīts vējam kopumā.

Vēja paviljons ir kā neliela istaba bez griestiem, to vietā ir debesis. Durvju priekšā jūra – viens no Liepājas simboliem – jūras plašums.

Aizmukām no vēja tieši pie bērnu rotaļu laukuma Jūrmalas parkā. Tas milzīgs un aizraujošs ne vien bērniem, bet arī vecākiem (ar acīm gan tikai, protams). Sadalījām bērnus, lai vieglāk pieskatīt. Vienā brīdī gan gandrīz pazaudējām, jo aizrāvāmies ar iespaidīgu skatu, kā pusaudžu meitenes sacentās ar puišiem, metot salto.

Kad bērnu sagurums jau palika manāms, sāka nākt kašķīši, lenām virzījāmies uz mašīnu. Šis skaists parks ar līkām priedēm, kurās mūsu puikām vajadzēja pārbaudīt savas spējas – kuram pietiks drosme uzkāpt visaugstāk.

Šai naktij bijām rezervējuši studio tipa dzīvoklīti Brāļu ielā caur airbnb.com. Ļoti ērti, ka varējām ierasties, kad vien gribējām/varējām, jo pašiečekošanās – atslēgas ieliktas nelielā seifā. Pirms tam dabūjām precīzas norādes, kur jāiet, kur jāmeklē seifs, kods u.t.t.

Šī laikam viena no instagrameru mīļākajām naktsmītnēm, mīlīgs intererjers ar īpašiem akcentiem, piemēram, plašu atskaņotāju, vecu fotoaparātu u.c. Patīkami, ka bija arī kafija un dažādi iespējamie tās pagatavošanas veidi. Mums kā kafijas mīļotājiem tas svarīgi un ļoti patīkami.

Liepāja izceļas starp Latvijas mazpilsētām arī ar to, ka šeit darbojas Bolt un Wolt. To arī izmantojām, pasūtot vieglas vakariņas no restorāna Rīve. Brīnumgardi buratas salāti, gaumīgi saldie ēdieni.

Grobiņas areoloģiskais ansamblis un koncertzāle Pūt, Vējiņi! ir tikai 2 no objektiem, kurus ikviens šovasar tiek aicināts iepazīt Kultūras ministrijas informatīvajā kampaņā Atrastā Latvija. Tajā apkopoti teju 60 no jauna izveidoti un atjaunoti objekti – muižas, pilis, baznīcas, katedrāles, muzeji, dabas takas, dārzi, estrādes, torņi, tilti, promenādes, pludmales un citi objekti. Objekti sarindoti 7 kultūras un dabas mantojuma ceļos. Grobiņas areoloģiskais ansamblis un koncertzāle Pūt, Vējiņi! ir 2 no 7 Brīvības ceļa apskates objektiem.

Kampaņas Atrastā Latvija laikā ikvienam būs pieejama mājaslapa atrastalatvija.lv, kurā iespējams uzzināt vairāk par atjaunotajiem un jaunuzceltajiem kultūras un dabas mantojuma objektiem, tajos veiktajiem ieguldījumiem, gūt praktisku informāciju par objektu apmeklējumu un piedalīties Latvijas atrašanas spēlē.

Sākums šai rakstu sērijai te: Atrastā Latvija. Brīvības ceļš. Diena #1

Turpinājums te: Atrastā Latvija. Brīvības ceļš. Diena #3