31.07.2020.
Nepilnu 40 minūšu brauciens līdz Dinolandijai pa maziem lauku ceļiem. Kad braucām garām Energylandijai, mazie uzreiz atpazina vietu un sāka stāstīt, kā tētis brauca pa trakajiem kalniņiem. Alberts iejutās lomā un izjusti sauca, ka gribot izkāpt, esot bail. Nu gluži tāpat, kā pēc brauciena atstāstīja Edgars.
Īsu brīdi pirms brauciena finiša Alberts izvēmās. Iespējams, ka grubuļainais ceļš sašūpoja punci, jo pēc tam viss bija kārtībā.
30.07.2020.
Mēs ar bērniem vēl gulējām, bet Edgars, modinātāja pamodināts, jau bija uztaisījis brokastis.
29.07.2020.
Gandrīz precīzi 7.30 sēdāmies pie bagātīgi klātā brokastu galda, kur bija gan viss tradicionālais zviedru galda brokastu piedāvājums, gan zivis un specifiski vietējie sieri.
Īsu brīdi pēc atvēršanas mēs kā pirmie bijām klāt tur, kādēļ šī viesnīca mūs vispār uzrunāja. Baseins – nū, kā standarta baseins, bet tā telpa ap viņu. Konča, bomba! Augsti griesti, lieli logi gan sienās, gan griestos, spoguļi. Kopējā bildē galvenais ir zilais baseins un zaļā daba tur laukā.
28.07.2020.
Kad bijām kārtīgi izgulējušies, visi tik, cik organismi prasīja, sākām domāt par brokastīm. Gājām uz mašīnu, tajā rajonā gana daudz dažādu kafejnīcu, bet puikas labprātāk gribēja kaut ko ēdamu Žabkā (poļu Narvesenā). Šķiet, ka beigās samaksājām tikai nedaudz mazāk par iepriekšējās dienas brokastīm Aioli restorānā, bet kas darīts, darīts. Turpat uz soliņa starp daudzstāvu mājām paedām.
27.07.2020.
Brokastīm nekā nebija, tāpēc devāmies ielās tās meklēt. Grūtā mūsdienu pasaule, kad internetā visu var atrast, bet izvēlēties tik grūti. Pēc nelielām pārrunām izlēmām par labu Edgara atrastajam variantam. Līdz turienei gan kādu 3 km tāls ceļa gabals.
26.07.2020.
Edgars: “Tu redzēji stirnu?”
Zaiga: “Nē.”
Edgars: “Pašā ceļa malā.”
Zaiga: “Nu nopietni? Nē..”
Edgars: “Nu labi, guli, guli.”
Tā nedaudz pirms 4 rītā iesākās mūsu ceļojums ar mašīnu uz Poliju. Pēc ~1 stundas sasniedzām miglā tīto Lietuvu.
Ap 8 iebraucām Polijā, bet tur laikam cita laika zona, jo visi elektroniskie pulksteņi uzreiz pārlēca par stundu atpakaļ. Polijas robežpunktā darbojās vien skaļu bezdelīgu bars.
Continue readingLai gan Jordānijai ir tādi kaimiņi kā Sīrija, Irāka, Palestīna un Saūda Arābija, Jordānija ir ļoti droša un stabila valsts. Mēs nevienu brīdi nejutāmies apdraudēti vai nedrošībā. Saskaņā ar Globālo miera indeksu (Global peace index 2019), Jordānija ieņem 77.vietu drošāko valstu topā, atstājot aiz sevis ASV, Gruziju, Maroku, Bosniju un Hercegovinu u.c.
Ceļojot pa Jordāniju, uz ceļiem bieži sastopami policijas kontrolposteņi, kuros tiek pārbaudīti gan dokumenti, gan mašīnas. Ievērojām, ka tūristus brīvāk laiž cauri šiem kontrolpunktiem. Lai iekļūtu viesnīcās, lielveikalos, jāiziet cauri drošības detektoram, gluži kā lidostās. Šie drošības pasākumi ir spēkā no 2005.gada, kad vairākās viesnīcās Ammānā nogranda sprādzieni.
Continue reading18.07.2020.
Edgara darba kolēģu organizētais laivu brauciens tika ieplānots lieliskā laikā. Tikai dažas dienas starp lietu un vēsumu trāpījās ļoti siltas un saulainas.
Mazliet pēc 8 izbraucām no mājām, lai laicīgi būtu pie Līgatnes pārceltuves. Plāns tāds, ka pirmajā dienā braucam līdz Siguldai, tur tika atstātas divas mašīnas ar nepieciešamajām mantām. Otrās dienas finišs Rāmkalnos, kur pārējās automašīnas.
Kamēr gaidījām pārējos braucējus, Alberts ar Matīsu jau pārģērbās un izspēlējās nelielās pludmales smiltiņās. Interesanti arī pavērot, kā darbojas pārceltuve.
Atpūtas vietā nejauši ieraudzījām brūnu trusīti, kurš bija diezgan drošs. Bērniem to tik vajadzēja, rāva sulīgākās pienenes lapas, lai iedotu mazajam pūkainim. Kad ap viņu sapulcējās četri bērni un divas mammas, trusis sāka satraukties un slēpties garajā zālē.
04.07.2020.
Dzīvojam nepilnu 30 km attālumā no kādreizējās kūrortpilsētas Baldones, bet ne reizi tur nebijām bijuši. Izrādījās gan, ka Edgars kaut kad ļoti sen tur bija bijis, bet atmiņās pilsēta kā miglaina bilde.
Nolikām mašīnu pilsētas centrā un gājām Ceriņu parka virzienā. Vispirms ieraudzījām uzklaniņu, kura galā aug stalts ozols. Pie tā uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu: Pie šī ozola 1935.gada 7.septembrī ministru prezidents Kārlis Ulmanis uzrunāja tautu.
27.06.2020.
Sestdienas pēcpusdienā radās aša ideja, ka jābrauc pie jūras. Karstums neciešams, pie ūdens tomēr vieglāk to pārdzīvot. Iekrāmējām mašīnā telti, piepūšamo matraci, peldlietas un braucām. Bērni pa ceļam gulēja, bet mēs, izpētījuši, ka jūrā ūdens vissiltākais līdz apmēram Mērsragam, braucām tajā virzienā. Pa ceļam apskatījām vienu kempingu, bet beigās nobāzējāmies kempingā Abragciems. Lai gan kaut kad ļoti sen Liepājas pusē bijām palikuši pa nakti teltī kāpā, tagad zinām, ka tas Latvijā nav atļauts.
Administrācijā lūdza, lai mēs vispirms apskatāmies, vai būs, kur telti uzcelt, jo esot diezgan daudz viesu. Atrast brīvu zāles pleķīti vēl vienai teltij problēmu gan nebija. Uzslējām naktsmāju, bērniem par to lielie prieki, jo teltī nakšņojam pietiekami reti, un gājām uz jūru.
Ūdens tik silts, tik silts, bauda vien. Pēc peldes vakariņas ar 2,5 kg saldajiem zirņiem.
Latvian
Arabic
Chinese (Simplified)
Dutch
English
French
German
Italian
Portuguese
Russian
Spanish