Šajā ceļvedī apskates objekti Neapolē un tās apkārtnē, ko mēs paspējām apskatīt 4 dienās.
Neapole
Pirmais iespaids par Neapoli var būt ne pārāk glaimojošs – pilsēta netīra, noplukusi, nevīžīga. Visu laiku jāskatās zem kājām, lai neiekāptu kādā kakā. Tomēr, izpētot un iepazīstot to tuvāk, var redzēt, cik ļoti vietējie mīl un lepojas ar savu pilsētu, cik daudz bagātību slēpjas ielās un zem tām. Tikai jātur atvērta sirds un acis, lai to ieraudzītu. Neapole ir patiesa, nesamākslota, tā neder visiem.
Par Ņegas upi Edgars ik pa laikam ieminējās jau vairākus mēnešus, beidzot saņēmāmies šim pārgājienam. Lai gan Edgars vairāk tēmēja uz pārgājienu tuvāk upes krastam, atradu, ka te ir bijis Latvijas izaicinājuma ģimenes pārgājiena maršruts. Izvēlējāmies to, jo papildus iešanai, jāsameklē oranžie putnu būrīši un jāpilda dažādi uzdevumi, kas varētu iešanu padarīt interesantāku bērniem.
Vienīgā šīs nedēļas brīvdiena jāizmanto godam. Plānā nopirkt plauktu IKEA, bet pirms tam mazliet pastaigāt – ļoti prasījās izvēdināt galvu kaut kur dabā.
Mazliet kļūdījāmies ar iebraukšanas ceļu uz Zvaniņu taku, tāpēc vispirms aizbraucām līdz jūrai, zvaniņus atstājot atpakaļceļam.
Izbraucām cauri Carnikavai un drīz nonācām dabas parkā Piejūra. Laivu ielas galā plaša stāvvieta.Jau pa gabalu ieraudzījām nocietinājumu, kuru arī uzreiz gājām skatīties.
Četri Latvijas armijas Sapieru pulka no 1936. līdz 1938. gadam celtie dzelzsbetona nocietinājumi (kaponieri, blokmājas) bija Latvijas armijas Rīgas krasta aizsardzības sistēmas elements. Paredzēti pretinieka desanta apšaudīšanai ar ložmetējiem divos dažādos virzienos pie Gaujas ietekas, kura tolaik atradās tuvāk tiem. Aizsardzības sistēmā ietilpa arī speciāli aprīkots bruņuvilciens, kas sniegtu artilērijas atbalstu Saulkrastu vai Jūrmalas virzienā.
Tālāk virzījāmies uz jūru. Gribējām pašūpoties šūpolēs un šūpuļtīklos, kas te esot no Laivu ielas līdz promenādei. Pasēdējām vienās priedē iekārtās šūpolēs un ar cerīgu skatu gājām tālāk.
Skaistā, saulainā rudens dienā ģimenes lokā izpētījām Olaines 1.pasaules kara vēstures izziņas maršrutu. Nebija īsti saprotams, kur labāk nolikt mašīnu, atstājām tālāk pie Vēstures un mākslas muzeja. Izskatījās, ka arī tas varētu būt interesants.
Izziņas taka izveidota staistā bērzu birzī, vietām labi pamanāmas bijušās tranšejas.
2018. gadā Olainē tika atklāts 1. pasaules kara vēstures izziņas maršruts. Maršruts atrodas teritorijā, kuras apkārtnē 1. pasaules kara laikā atradusies krievu armijas aizsardzības līnija. Izziņas maršruts ir veidojies daudzu gadu garumā, veicot arheoloģisko izpēti un iztaujājot vietējos.
Olainei bija svarīga loma 1. pasaules kara notikumos. Tās atrašanās vieta bija stratēģiski svarīga, blakus tam bija šoseja un dzelzceļš, taisnākais ceļš uz Rīgu. Nenoturot pozīciju pie Olaines, tiktu apdraudēta Rīga, kas bija viens no vācu armijas galvenajiem mērķiem.
Šogad vairāk ceļojām pa Latviju un pārējām Baltijas valstīm, gada beigās organismi jūtami sauca pēc tālāka ceļojuma, mēģināsim to labot jaunā gadā.
2025. gadu iesākām ar nedēļas nogales izbraucienu uz Igauniju. Pēc bezsniega ziemas izbaudījām aukstumu un baltumu pie jūras, Pērnavas centrā šļūkājām pa sašķūrētajiem sniega kalniem. Izbaudījām baseinus un pirtis. Pirmo reizi apmeklējām Lotes zemi, kurā jutāmies gaidīti.
Šodien mums bija īpaša diena – Cēsīs aizrunāti divi kaķēni. Tā kā tikšanās sarunāta pēcpusdienā, pa ceļam bija laiks nelielai ekskursijai.
Vasaras beigās Liepājā atradām geocaching ceļojošo vaboli, ko nekādi nebija izdevies ielikt kādā slēpni, vienmēr gadījās par mazu. Šoreiz Edgars veica mājas darbu – atrada lielāka izmēra slēpni, kurā noteikti varētu ielikt ne tikai ceļojošo vaboli.
Līdz ar Vidzemes zemnieku pāriešanu pareizticībā 1847. gadā nodibinājās draudze, kas sākotnēji darbojusies mazā dzīvoklītī Gulbērē. No 1862. gada draudze atradās privātmājā Līdērē. Pašreizējā Līdēres Kristus piedzimšanas pareizticīgo baznīca tika uzcelta par valdības līdzekļiem un iesvētīta 1878. gadā. To iesvētīja Rīgas un Jelgavas bīskaps Serafims. Pie baznīcas darbojusies skola, kā arī nespējnieku nams. Draudze iznīka 20. gs. 50. gados, bet 60. gados baznīca tika uzlauzta un izlaupīta. Mūsdienās baznīcas ēka ir pamesta.
Tēvu dienā devāmies nelielā izbraucienā uz Siguldas pusi. Plānā Kubuseles dabas taka, Siguldas zoo un paēst garšīgas pusdienas.
Kubeseles dabas un vēstures taka izveidota 2002. gadā Gaujas Nacionālā parka administrācijai sadarbojoties ar Krimuldas pagasta padomi, Krimuldas evaņģēliski luterisko draudzi, vietējiem uzņēmējiem un skolu audzēkņiem. Kubeseles dabas un vēstures taka ir lokveida, ar atgriešanos sākuma punktā. Tās garums ir 3,6 km un pastaigas ilgums ~2h.
Pie baznīcas ir gana plašs stāvlaukums, kurš jau bija pilns ar mašīnām. Ir pieejamas arī normālas tualetes. Šķita interensati, ka šeit tiek vestas arī impro tūristu grupas. Vispār taka šķiet ļoti populāra, sastapām diezgan daudz staigātāju.
Vispirms apgājām līdz baznīcas ieejai, kas ir pretējā pusē, skatoties no stāvlaukuma. No baznīcas ieejas skaists skats uz lauku ainavu.
Krimuldas evaņģēliski luteriskā baznīca bija viena no pirmajām baznīcām Līvzemē un ar daudzām izmaiņām saglabājusies līdz pat mūsdienām. 1205. gadā priesteris Alobrants uzcēla baznīcu lībiešu apdzīvotajā Kubeselē, nodedzinātās Kaupo pils tuvumā. Tā ir vecākā baznīca Latvijā, kura darbojas un ir atvērta 24/7.
Šo dienu pavadījām nelielajā Radialiai ciemā. Sākām ar Radailiai dino parku. Sākumā nedomājām te tik ilgi būt, bet, kamēr visu izpētījām un izgājām visas atrakcijas, laiks paskrēja vēja spārniem.
2013. gadā tika atklāts pirmais un lielākais Dinozauru parks Baltijas valstīs.Parkā dzīvo 50 iespaidīgi, patiesa lieluma dinozauri, kas atgriezušies no aizvēsturiskiem laikiem.
Tomēr arī bez dinozauru apskates (uz dažiem arī varēja doties iedomu pastaigā), te skatāmā un darāmā ir ļoti daudz.
Pēc pērkona negaisa uzausa saulains, skaists rīts. Gārņi un jūraskraukļi visu nakti nav bijuši mājās, vai nu aizballējušies, vai pārcēlušies uz dzīvi citur.
Braucot dziļāk kāpās, ceļmalā norāde uz skatu vietu ar interesantu nosaukumu – Aitu kalns. Šoreiz stājāmies lūkot, kas tur skatāms.
Nakts mierīga, tikai pāris suņu staidzinātāji pagāja garām. Izskatījās, ka te arī autobusu galapunkts, bet mēs gandrīz otrā stāvlaukuma galā. Tualetes svaigi izskalotas, izlikts tualetes papīrs. Sīkums, bet patīkami.
Pēc brokastīm braucām uz jauno prāmi, lai celtos pāri uz Kuršu kāpu. Vecais prāmis uzņem tikai gājējus un velo braucējus. Gara, gara rinda, patiesībā vairākas garas rindas. Galīgi nebija saprotams, kā laiž uz prāmja, šķita, ka no malējās rindas palaida pilnīgi visus, bet citas rindas ignorēja. Lai nu kāda tur būtu sistēma, uz prāmja tikām un pavisam ātri pārbraucām otrā krastā.
Otrā krastā uzreiz braucām uz Jūras muzeju. Blakus neliela stāvvieta, bet mums veicās un atradām brīvu vietu. Sākām ar kasi, kur paspējām pirms lielākas latviešu grupas. Ir atsevišķas biļetes uz jūras muzeju (darba laiks10.30-18.30) un delfināriju, kurā notiek šovi(plkst. 11.30, 13.00, 14.30, 16.00). Iespējams saulainākā un jaukākā laikā te būtu vairāk apmeklētāju, bet mēs diezgan brīvi varējām izvēlēties sev tīkamo šova laiku.
Lietuvas Jūras muzejs un delfinārijs ir populārākais Lietuvas muzejs. Šeit var redzēt un uzzināt visu par daudzveidīgajām un aizraujošajām radībām, kas dzīvo jūrās – gan Baltijas jūrā, gan ārpus tās. Iespējams satikt dažus no harizmātiskākajiem jūras varoņiem – pingvīnus, jūras lauvas un pat delfīnus, – apskatīt 24 dažādus jūras akvārijus, pastaigāties zem jūras caurspīdīgā tunelī un pat apmeklēt delfīnu un jūras lauvu šovu.
Izlēmām vispirms izpētīt Jūras muzeju.Pirms ieejas tajā var novērot rozā pelikānu bariņu. To spalvas ir baltas ar viegli rozā nokrāsu. Tikai pārošanās sezonā putnu apspalvojums kļūst spilgtāk rozā. Šie putni ir monogāmi – atrod otru pusīti uz mūžu.
