Kamēr mēs baudījām siltumu Spānijas dienvidos, Latvijā uzsnidzis sniegs. Tas šajā ziemā liels retums, tāpēc mazliet (pavisam mazliet) žēl, ka to nepiedzīvojām. Tā vietā lūkojāmies uz zaļajām palmām, stāvot uz balkona pidžamā.
Pēc sātīgām pašu gatavotām brokastīm bijām gatavi doties jaunos piedzīvojumos. Šīs dienas plānā Gibraltārs.Augstā klints redzama pat no viesnīcas.
No rīta uzreiz pēc brokastīm dzīvoklī devāmies uz mašīnu. Rondas ielas sestdienas rītā klusas un mierīgas, vien kāds rets agrais putniņš izgājis rīta pastaigā.
Brauciens līdz pirmajam šīs dienas apskates objektam – zilajam ciematam – pāri kalniem.Ceļa malās gaišas klintis pacēlās virs blāviem zāles un krūmu pauguriem, ielejā ik pa brīdim iznira kompakti baltie ciemati.Pēc kādas pusstundas navigācija teica, lai griežam pa labi, tur no kalna lejā sasniegšot Juzcar ciemu. Labi, ka nepaklausījām, bet apbraucām apkārt pa asfaltēto ceļu. Pa īsceļu noteikti kaut ko būtu nolauzuši zemajai mašīnai.
Edgaram pa nakti bija temperatūra, bet tas viņu neatturēja no plānu izpildes. Iedzēra ripu un aiziet dzīvē! Jāceļās agri, bet bez Edgara neviens īsti nezinājām, kur brauksim. Gandrīz stunda ceļā, pa to caur dažiem jautājumiem noskaidrojām, ka dienas mērķis – Caminito del Rey taka.
Mašīnu iespējams atstāt vienā no vairākām stāvvietām, Edgars bija izpētījis, ka labākais variants – noparkoties stāvvietā, kas google maps nosaukta par Aparcamiento municipal.
Pa īsāko maršrutu gājiens līdz oficiālajai ieejai ~1,5 km. Netālu no stāvvietas ir tunelis, kas pats par sevi bija piedzīvojums bērniem (un mum pašiem arī), tad viegla taka līdz vēl vienam, daudz īsākam tunelim. Tur – pie Ziemeļu ieejas – jau vairākas cilvēku grupas. Pie ieejas jāgaida konkrētais ieiešanas laiks, mums tas bija 9.00. Mājas lapā iesaka ierasties laicīgi, līdz pat 30 minūtēm iepriekš, bet noteikti pietiek ar kādām 10.
Šajā dienā rezervēta mašīna uz 12.00 auto nomā netālu no lidostas. Lai laiku līdz tam aizpildītu lietderīgi, Edgars atrada vairākus variantus, ko apskatīt. No tiem mēs izvēlējāmies Guadalhorce parku.Tuvāk tam nokļuvām ar merto. Biļete jāpērk no 3 gadu vecuma, viens brauciens maksā 1,35 EUR.
Lai šķērsotu šoseju godīgi, jāiet milzīgs līkums apkārt. Mēs izmantojām vietējo izveidotu īsceļu – ātri pārskrējām pāri ceļam un cauri caurumam žogā tikām parkā.
Guadalhorce parks, arī Desembocadura del Guadalhorce rezevāts atrodas uz rietumiem no Malagas pilsētas un aptver 122 ha, ko ieskauj divi Gvadalhorsas upes posmi. Šeir ir izcila vides bagātība, tostarp lagūnas, upju krasti, smilšainas zonas blakus jūrai un zeme, kas visa gada garumā piedāvā daudzveidīgas dzīvotnes dažādām sugām.
Tikai iepriekšējā vakarā uzzināju, ka Edgars slepeni izplānojis veselu ceļojumu manai dzimšanas dienai par godu. Lai to uzzinātu, nācās izpildīt vairākus kvestus un krustvārdu mīklu. Soma jāsakrāmē, tikai orientējoties uz iespējamo gaisa temperatūru. Galamērķi uzzināju pēc tam.
Otrdienas vakarā pēc darba devāmies vispirms paēst vakariņas Spices Lido un pēc tam uz lidostu.
Drošības kontroli izgājām uzreiz, jo Rīgas lidostā ir ļoti laba lieta ceļojošām ģimenēm – ātrā drošības kontrole. Šoreiz pārējiem uz to bija pat jāgaida rindā.
Ar pusstundas nokavēšanos izbraucām uz pacelšanos. Lidojums mierīgs, ~4,5 h ilgs.
Gaidot iekāpšanu.
Malagas lidostas stāvlaukumā īpaša vieta, kur piestāj Uber u.c. transporta pakalpojumu sniedzēji. Edgars izsauca mums Uber taksi. Jau drīz tas bija klāt un braucām uz pirmajām naktsmājām.
Olaines slidotavā ir izdevīgas cenas slidošanai, tikai jāpielāgojas konkrētajam brīvajam laikam, kad tajā nenotiek treniņi. Matīss sākumā ļoti negribēja, jo pirmajā reizē ļoti grūti gāja. Tomēr pēc stundas treniņa, kad jau spēja noturēties uz slidām, prasīja, kad atkal brauksim.Albertam tīri labi sanāk jau kopš pirmās reizes un arī ļoti patīk slidošanas process.
Atpakaļceļā gribējās vēl pastaigāt. Tam lieliska vieta Jaunolainē – Mežezera pastaigu taka apkārt ezeram. Šī vieta arī iecienīta vietējo iedzīvotāju vidū, no pilsētas nav tālu jānāk.
Netālu no ezera ierīkota stāvvieta ar atkritumu urnām un tualeti. Vairākās vietās pie ezera arī atpūtas vietas ar ugunskura vietām.Vasarā noteikti ir daudz atpūtnieku, jo ir arī iekārtotas peldvietas.
Vietā, kur mūsdienās meža ielokā atrodas Mežezers, vēl 1940. gadā bijis purvājs, kuram cauri tecējusi upīte – Smerdūkļa grāvis. Pats Mežezers ir veidots kā karjers smilts ieguvei Rīgas-Jelgavas šosejas 2. maģistrāles būvniecības vajadzībām 20. gs. 70-to gadu beigās.
Sestdienas dienā Matīss izmantoja savas dāvanas. Vispirms puiši izbrauca ar kartingiem, mazais gan bija mazliet bēdīgs, jo viņa kartings brauca vislēnāk.
Tad mums bija kārtīga kaķu pēcpusdiena Vecrīgā. Apciemojām Straumes kaķi pie Brīvības pieminekļa, tur jau izveidojusies rinda ar bildēties gribētājiem.
Noejot garām kafejnīcai Runcis, mērķējām uz Kaķu kafejnīcu, kas pavisam nesen pārcēlusies uz Rīgu no Daugavpils.
Kaķu kafejnīca Mr.Kotoffski ir sociālais projekts, ko īsteno sabiedriskā organizācija ar mērķi popularizēt bezpajumtes kaķu adopcijas tēmu un piesaistīt līdzekļus ikdienas barošanai un nepieciešamās veterinārās palīdzības nodrošināšanai mazdārziņu un pagrabu kaķiem, kas ir projekta aprūpē.
Pēc dzīvnieku patversmes Ulubele apciemošanas gribējām mazliet pastaigāt, tāpēc aizbraucām uz netālo Juglu. Tur pagājušā gada vasarā atklāta pastaigu taka, ko gribējām redzēt. Mašīnu atstājām nelielā stāvlaukumā blakus Strazdumuižai. Vecās Strazdumuižas dzīvojamās ēkas vietā tagad atrodas ēka, kurā izvietojusies Latvijas Neredzīgo biedrības centrālā valde un darbojas šīs biedrības informācijas dienests Brailinform.
Strazdumuiža bija privāta dzimtmuiža, kurai piederēja divas zemnieku – Odiņa un Kūlas – sētas ar nelielu aramzemi. Gan Kūla, gan Odiņš papildus nodarbojās ar zveju Juglas ezerā un Ķīšezerā, pārdeva alu un degvīnu Juglas ezera krastos atpūtā izbraukušajiem Rīgas iedzīvotājiem.
Pati Strazdumuiža pirmo reizi vēstures avotos minēta jau 1528. gadā, kad tā tika dēvēta par Thoravestenhof, pēc tās pirmā īpašnieka Rīgas patricieša Arenda Toravesta uzvārda. Vēlāk tās nosaukums mainījies uz Trastenhof, Strassenhof un Strasdenhof. A. Toravesta ģimenei Strazdumuiža piederējusi līdz 18. gs. vidum.
Modāmies ar modinātāju, celties nemaz negribējās, bet liela motivācija – baseins.Tajā nebija pilnīgi neviena cilvēka, kaifs peldēt. Izbaudījām visus baseinus, vienīgi šādā rīta agrumā nestrādāja pirtis.
Izbraucot no Rīgas, pamatīgi putināja, neko daudz uz priekšu nevarēja redzēt. Tomēr drīz vien cauri mākoņiem izspraucās saule. Ap Saulkrastiem zeme gandrīz zaļa, tāpēc bijām ārkārtīgi priecīgi redzot, ka Igaunijas rietumu piekrastei pāri gājusi kārtīga sniega mākoņu jūra.