Diena #10 jeb ceļojuma karstākā diena.

16.03.2024.

Puiši ļāva man pagulēt mazliet ilgāk. Ap 8 gājām brokastīs.

No rīta sarunāts, ka Edgars nodos mašīnu. Kādu laiku pagaidījis, mēģināja sazināties ar nomnieku. Izrādījās, ka viņš vēl saldi gulēja. Atslēgas atdeva blakus kantorī. Mēs tikmēr nodevāmies slinkošanai ekrānos – televizorā un telefonos.

Mūsu numuriņš 4. stāvā, Alberts katru dienu kāpa lejā un augšā pa kāpnēm, jo vajagot treniņu (ceļojuma laikā iznāca izlaist futbola treniņus). Ik pa reizei kāds no mums pievienojās viņam.

Šī pēdējā diena Agadirā un Marokā. Šī arī pirmā diena, kad uznāca karstums līdz pat +30’C. Diži plāni mums nebija – okeāns, baseins, bet pirms tam – uzbraukt augšā uz pili, ko var redzēt no gandrīz jebkuras vietas. Līdz gaisa trošu tramvaja stacijai pāris minūšu gājiens.

Iepriekšējā vakarā mēģinājām augšā uzbraukt ar mašīnu (uz saulrietu), bet vienīgajam ceļam priekšā ķieģelis. Neriskējām to pārkāpt, lai gan redzējām gana daudzus, kas tāpat brauca.

Dania Land gaisa trošu tramvajs ir tāds pirmais Marokā. Brauciens 1756 m garumā, kursē 29 kabīnes, dažas no tām VIP.

Plānojas, ka kalna galā būs akvaparks, restorāni un izklaides. Šobrīd vienīgā izklaide ir šis gaisa trošu tramvajs.

Lai tiktu kabīnītē, vajadzēja kādu laiciņu pagaidīt, jo pirms mums bija lielāka kompānija. Braucām kopā ar pavecāku tūristu pāri.

Turpiniet lasīt

Diena #9 jeb starp tirgoņiem un krokodiliem.

15.03.2024.

Vispirms aizbraucām līdz pastam, Edgars iegāja nopirkt pastmarkas. Nākamais mērķis – tirgus, ko bērni nespēja vien sagaidīt. Praktiski visur Marokā, kur bijām norēķināšanās tikai skaidrā naudā. Vienīgi lielveikalā varējām samaksāt ar karti.

Marokas dirhami.

Piebraucām pie vienas no El Had tirgus ieejām, kur neliels bezmaksas stāvlaukums. Lai gan darba laiks ir no 6 līdz 20.30, pirms pulksten 10 pavisam nedaudz cilvēku, tirgotāji tikai sāka izlikt savas preces.

Souk El Had tiek uzskatīts par Āfrikas lielāko pilsētu tirgu. Tas aizņem vairāk nekā 13 ha, ar vairāk nekā 6000 stendu. No tālienes tas izskatās pēc cietokšņa ar 6 m augstām sienām. Tajā var iekļūt pa 13 vārtiem.

Souk El Had tulkojumā nozīmē svētdienas tirgus, pieminot iknedēļas tirgu, kas notika Agadiras vecajā Talborjtas rajonā. Souk El Had tika izveidots netālu no industriālās zonas -Amsernatas apgabalā pēc 1960. gada zemestrīces. Souk uzplauka un laika gaitā pamatīgi paplašinājās.

Turpiniet lasīt

Diena #8 jeb kā izdzīvot ramadānā?

14.03.2024.

Brokastis iekļautas cenā – zviedru galds, varēja ņemt, ko vien gribējās. Gandrīz viss veģetārs, iespējams tikt pie svaigi ceptas olas un tikko ceptām tradicionālajām maizītēm. Uz tām gan parasti jāpagaida rindā. Kafija pē, bet iespējams tikt pie svaigi spiestas apelsīnu sulas, kas bija ņamm. Vēl iespējams dzert gurķu sulu, kas ļoti salda.

Edgars iepriekšējā vakarā bija sarunājis nomas auto uz pulksten 9.00. Nomas maksa par 2 dienām – 500 MAD jeb ~46 EUR. Auto sarunāt šķita ļoti viegli. Patiesībā, pēc storiju publicēšanas, man vietējie atsūtīja ziņu, kurā izteica kamieļu izbrauciena piedāvājumu.

Protams, ka nomnieks kavēja. Kamēr Edgars gaidīja, mēs ar bērniem mēģinājām spēlēt galda tenisu.

Pirms braukšanas pa apskates objektiem, vispirms uzpildījām degvielu un iebraucām lielveikalā. Sapirkāmies augļus, ūdeni, limonādes un nazi, ar ko sagriezt meloni.

Makaronu un rīsu kalni – ber un sver, cik vajag.
Turpiniet lasīt

Diena #7 jeb garš ceļš no kalniem līdz okeānam.

13.03.2024.

Nakts vidū palika karsti zem vilnas segām. Modāmies pirms modinātāja pirms 7. Es dušā izmazgāt matus, viss atkal jāsakrāmē pa somām. Pa pāris dienām esam apauguši ar lietām, tā vismaz šķita, kad nebija jāvelk biezākās drēbes.

Brokastis pulksten 8, sēdējām tajās pašās vietās, kur vakar vakariņās. Brokastīs vārītas olas, maize, pankūciņas, jogurti, siers, medus, smēriņš, kas sastāvēja no mandelēm, argāna eļļas un medus, banāni. Dzeramie arī plašā klāstā – svaigi spiesta apelsīnu sula, tēja, kafija, kakao.

Viesu namā strādāja ļoti draudzīgi, neuzbāzīgi jauni vīrieši, bija ļoti patīkami palikt šajā viesu namā.

Rīta kāpiens kalnā līdz mašīnai. Mazliet pēc 9 izbraucām. Braucot lejā pa šaurajām Imlil ielām, nācās samainīties ar pretī braucošo mašīnu. Bija ļoti šaura vieta, otrā mašīnā brauca satraukusies sieviete. Vietējais vīrietis apstājās ceļa malā, lai mums palīdzētu samainīties – būtībā, sievietei vajadzēja pabraukt tuvāk savai malai, mēs tad tikām garām veiksmīgi.

Turpiniet lasīt

Diena #6 jeb baudot siltumu kalnos.

12.03.2024.

Pamodāmies uz saullēktu, lai papriecātos par pirmajiem saules stariem, un gulējām tālāk.

Zem vilnas segām silti, visu nakti ieslēgts sildītājs uz pilnu klapi. Laukā pa nakti nieka +10’C.

Alberts pa nakti kaut kā pārbīdījies no malas uz vidu, ne viņš pats, ne mēs pat nejutām, kā.

Dauzoties netīšām apgāzās trepes, ko izmantojām kā veļas žāvētāju, tas uzgāzās uz galdiņa un saplīsa viena tējas glāze. Atzināmies, bet neko maksāt nelika.

Izstaigājām iežogoto teritoriju, tās tālākajā galā dzīvo vistas, pīles, visu uzmana suns. Ziedoši augļu koki, fonā kalni. Kad saulīte sāka sildīt, arī patīkamāk uzturēties laukā.

Turpiniet lasīt

Diena #5 jeb Agafajas tuksnesī.

11.03.2024.

Pamodāmies ap 6, pēc pusstundas skaļi sāka dziedāt putni. Miegs vairs nemaz nenāca, pasēdējām telefonos, paskatījāmies multenes. Sākām krāmēties, jo šajā dienā dodamies tālāk.

Pēc brokastīm Edgars aizgāja līdz bankomātam, nauda tērējās ātrāk un vairāk, nekā bijām paredzējuši. Pie izrakstīšanās vajadzēja samaksāt pilsētas nodokli – 2,50 EUR par personu, par katru nakti.

Bijām rezervējuši mašīnu uz 10.30 pie Bab Kbour Chou vārtiem, netālu no riādas.

Norunātajā vietā ieradāmies mazliet ātrāk, bet nomnieks kavējās. It kā ieradāmies katrs ar vienu mugursomu, bet pa divām dienām bijām piepildījuši vēl vienu lielu maisu. Tur gan iestūķējām biezās jakas, botas un arī kaut kādus pārtikas atlikumus un dzeramo ūdeni.

Gaidījām auto nomas īpašnieku, nobāzējušies uz nelielā parka soliņa. Kāds puika visu laiku mazliet pa gabalu, bet uzkrītoši mūs pētīja. Neuzbāzīgi, bet arī pārāk patīkami nebija.

Turpiniet lasīt

Diena #4 jeb kontrastu diena.

10.03.2024.

Sapņoju, ka kopā ar Matīsu šļūcām lejā no kalna, kur nesen bijis nogruvums. Laimīgi tikām līdz kalna apakšai. No rīta Matīss lūdza tētim pagriezties uz otru pusi: Tu zini, ka visi cilvēki smird? Visi, kas ēd, tie smird…

Brokastīs Alberts jutās vīlies, ka nebija siera, tā vietā bija cepta ola.

Puikas otrajā stāvā bija atklājuši trenažieri, nešķita, ka mēs skaļi uzvestos, bet darbinieks aizrādīja, lai esam klusāki, jo citi viesi vēl guļot. Hmm, nemaz nezinājām, ka ir vēl citi viesi, nebijām redzējuši.

Šodien plānojām apskatīt Mažorela dārzu. Vajadzēja gan mums iedomāties, ka tie ir ļoti populāri, bet par visu pēc kārtas.

No mūsu riādas līdz dārziem salīdzinoši īss gājiens. Marakešā daudz klaiņojošu kaķu, bet redzējām, ka lielai daļai no tiem cilvēki atmet kādu ēdamo. Daži kaķi ļoti runātīgi.

Turpiniet lasīt

Diena #3 jeb Marakešas vecpilsētas dārgumi.

09.03.2024.

Pamodāmies no skaļas putnu čivināšanas. Šķita, no kurienes gan putni mājā? Kad kārtīgāk izpētījām riadu, sapratām, ka čivinātāji te ielidoja pa mazo spraudziņu jumtā. Jumta terasē redzējām, ka virs iekšpagalma ir iebūvēts stikla jumts, ko iespējams noņemt.

Skats no mūsu istabiņas uz ledaino baseinu.
Turpiniet lasīt

Diena #2 jeb viena diena Londonā.

08.03.2024.

Edgars pamodās naktī, Matīss atnāca gulēt pie mums.

Lai gan Latvijā pulkstenis jau rādīja 6, piespiedām sevi vēl mazliet pagulēt, jo šeit 4 no rīta. Sagaidījām brokastu laiku, tad gājām lejā uz ēdamzāli. Iepriekšējā vakarā bijām rezervējuši un samaksājuši par brokastīm, jo tās istabas cenā nebija iekļautas. Šorīt divi darbinieki mēģināja mums ieskaidrot, ka nekas nav samaksāts, nekur neuzrādās samaksa. Edgars vairākas reizes rādīja darījuma apliecinājumu revolut aplikācijā, bet tas nelīdzēja.

Bērni izbadējušies, jau aizgāja pie ēdiena. Pēc kāda brīža tomēr viss tika vēlreiz pārbaudīts un secināts, ka samaksa ir veikta. Dāma īpaši atvainojās un nu bija uzspīlēti laipna. Jautāja, vai mēs esam no Ukrainas. Nē, no Latvijas. Viņa tikai pamāja ar galvu, šķieta, ka par tādu valsti nebija pat dzirdējusi.

Turpiniet lasīt

Diena #1 jeb ceļā uz Āfriku. Nakts Londonā.

07.03.2024.

Kad domājām par ceļojumu uz Maroku, tiešie lidojumi no Rīgas vēl nebija atklāti. Turpceļā izvēlējāmies lidot caur Londonu ar British Airways. Lidojums vakarā 18.00.

Iepriekšējā vakarā mēģinājām iečekoties lidojumam, bet nekas nesanāca, meta kaut kādas kļūdas, līdz beigu beigās mēģinājumu bija pārāk daudz.

Darbus beidzām ātrāk, paņēmām mājās somas un ar Bolt nomas auto braucām uz lidostu.

Iečekojāmies uz vietas, pie reizes nosvērām savas somas – katra svēra ~3,5-4 kg, Matīsam visvieglākā, Edgaram vissmagākā. Lai gan pie iečekošanas gara rinda, tā raiti gāja uz priekšu. Ieraudzījām arī Prāta vētru ar pavadošo komandu, lidojām vienā lidmašīnā.

Pirmajā veikalā aiz drošības kontroles atmaksāju savu derību zaudējumu Albertam – tika pie pakas ar 25 mazajām šokolādītēm (Mars, Snickers, Bounty, Milky way). Visu ceļojumu cukura dopings, ar to padalījās ar visiem.

Turpiniet lasīt