12.03.2024.

Pamodāmies uz saullēktu, lai papriecātos par pirmajiem saules stariem, un gulējām tālāk.

Zem vilnas segām silti, visu nakti ieslēgts sildītājs uz pilnu klapi. Laukā pa nakti nieka +10’C.

Alberts pa nakti kaut kā pārbīdījies no malas uz vidu, ne viņš pats, ne mēs pat nejutām, kā.

Dauzoties netīšām apgāzās trepes, ko izmantojām kā veļas žāvētāju, tas uzgāzās uz galdiņa un saplīsa viena tējas glāze. Atzināmies, bet neko maksāt nelika.

Izstaigājām iežogoto teritoriju, tās tālākajā galā dzīvo vistas, pīles, visu uzmana suns. Ziedoši augļu koki, fonā kalni. Kad saulīte sāka sildīt, arī patīkamāk uzturēties laukā.

Namiņa cenā iekļautas brokastis – svaigas vistu olas, ko pats var pagatavot, kā vēlas, pašu spiesta olīveļļa, tikko cepta maizīte. Uzvārījām vēl tēju un karaliskas brokastis gatavas!

Šīs dienas plāns nokļūt tuvāk kalniem. Skaists, saulains rīts, aiz vārtiem ziedošas pļavas. Uzpildījām degvielu (dīzelis ~1,23 EUR/l) un aidā!

Mierīgs pārbrauciens pa Atlasa kalnu pakāji, šķērsojām vienu kalnu pāreju 1080 m augstumā. Albertam gan vienā mirklī sagriezās vēderā no serpentīniem, šķita, ka paliks slikti, bet, paelpojot svaigu gaisu, palika labāk.

Nogriezāmies uz vienīgo asfaltēto ceļu, kas ved uz Imlilu – ciemats, no kura visi sāk pārgājienu uz Marokas augstāko virsotni Tubkalu (4167 m). Šajā brīdī gan šeit notika ceļa remonts, puse ceļa norakts, jāmēģina pārvietoties pa vienīgo joslu, kas pieejama. Pēdējais posms atkal pa glauno – pa asfaltētu ceļu.

Bijām rezervējuši naktsmītni – numuriņu viesu mājā Dar Adrar Imlil ciemā, kas atrodas ~1800 m augstumā. Pie tās nevarēja piebraukt ar mašīnu. Sekojām norādēm – ar kājām cits ceļš, ar mašīnu cits. Uzbraucām kalniņā, kur iespējams noparkot automašīnu. Vietējie bērni vēl palīdzēja, paliekot zem riteņa akmeni.

Savācām visas somas un sekojot zīmēm, kāpām lejā uz savu naktsmītni. Skati visapkārt fantastiski, bet jāskatās zem kājām, lai kaut kur nenokristu.

Viesu nama darbinieks parādīja mūsu istabu, ļāva iekārtoties un teica, ka pēc 5 minūtēm gaidīs uz terases, lai iečekotos.

Mūsu numuriņš Tama – istaba ar trim gultām, viena no tām divvietīgā. Mums arī privāta vannas istaba un balkoniņš. No tā skaista ainava uz kalniem.

Pēc brīža uzkāpām uz terases, tur bija vēl viens pāris, kas tikko iekārtojušies. Tikām pacienāti ar tēju, riekstiņiem un cepumiem. Par pieaugušajiem jāaizpilda anketas. Beidzot izjutām Marokas siltumu, šeit sēžot patīkami ļauties saules stariem. Pēc iepriekšējām dienām jutāmies nosaluši.

Mūsu mērķis nebija sasniegt kādu virsotni un nebūt ne uzkāpt augstākajā kalnā, bet lūdzām darbinieku pēc kāda īsa, bērniem piemērota maršruta, ko tagad varētu veikt. Viņš mums ieteica aiziet līdz Imlil ūdenskritumam un tad pa ceļiem apiet loku. Šķita, ka tas tāds populārs pastaigu maršruts, vismaz ūdenskitums te ļoti populārs.

Sekojot irigācijas kanālam, tuvojāmies ūdenskritumam.

Šis ceļš līdz ūdenskritumam populārs, ap to pilns ar dažādiem tirģoņiem -piedāvāja gan rotaslietas, gan paklājus un dažādus gardumus. Ielās redzami arī gana daudz ēzeļu un zirgu.

Pēdējais posms izlikts ar koka tiltiņiem, daži tādi šaubīgi. Mūsu čaļi gan skrēja pār tiem kā kalnu āži, nekas netraucēja. Te ar vietējiem gidiem tika vestas vairākas tūristu grupas, tiem gan tā švakāk veicās ar tiltu šķērsošanu, gidi ik pa brīdim vienam tiltiņam regulēja akmeni, lai būtu stabilāks.

Mēs nekur tālu netikām, jo mazie ieraudzīja plašu, brīvu lauku pie ūdens, kur ļauties būvniecības fantāzijām. Kāds ūdenskritums? Te tak daudz interesantāk!

Kamēr puikas būvējās, piesēdu uz akmens blakus, uzreiz klāt vietējais berbers tirgot rotas. Teicu, ka man neko nevajag, rokassprādzes īpaši nenēsāju. Parunājām, vārds pa vārdam – Tubkalā tagad esot daudz sniega, ilgi jākāpj, vismaz 2 dienas, bet esot daudz kāpēju, karstā sezona. Tad viņš stāstīja, ka jau pusgadu dzīvojot teltī, jo viņa māja sabrukusi zemestrīcē. Nu bāc, izkausēja manu sirdi, bet manā somiņā tikai 40 MAD. Nopirku vienu rokassprādzi par 20 MAD (1,85 EUR). Domāju, viņš kaulēsies un prasīs vēl, bet vīrietis tik norādīja, lai aiztaisu somiņu, ka neizkrīt kaut kas, un aizgāja.

Nevarēju sagaidīt, kad būvnieki savus darbus pabeigs, gāju izlūkos uz ūdenskritumu. Tur iespējams tikt pie uzkodām un dzērieniem – kafijas, svaigi spiestas apelsīnu sulas.

Imlil Cascades ir neliela ūdenskritumu sērija. Šajā brīdī tajos nebija ļoti daudz ūdens, bet tie gana augsti un gana iespaidīgi.

Iztērēju pēdējos 20 MAD uz kārtējo rokassprādzi, novicināju rokas, ka vairāk naudas nav, un nokāpu atpakaļ pie saviem puišiem. Beidzot izdevās viņus uzvilināt augstāk līdz ūdenskritumam, kur izdzērām sulu.

Lai gan Alberts sākumā protestēja, turpinājām savu nelielo aplīti. Vispirms uzkāpām augstāk līdz vēl vienam ūdenskrituma posmam. No takas labi varēja redzēt pirmo ūdenskritumu un tirgotāju nometni.

Apsēdāmies, lai mazliet iestiprinātos ar līdzi paņemtajām maizītēm un neapēstajām brokastu olām. Pēkšņi Matīsam savajadzējā uz tualeti pa lielam. Bažīgiem skatieniem meklējām, kur šo lietu nokārtot. Vīrietis no augšējā kafejnīcas mums norādīja virzienu uz publisko tualeti. Pašapkalpošanās, atstājot 2 MAD (0,20 EUR).

Kad visas lietas nokārtotas, varējām turpināt kāpt augstāk pa taku.

Augšā sasniedzām ceļu, ap kuru vēl viens ciemats. Varēja redzēt sabrukušas mājas pēc zemestrīcees. Kāds cēla jaunu māju, kāds mēģināja atjaunot.

2023. gada 8. septembrī spēcīga zemestrīce satricināja Maroku. Tās stiprums bija 6,8 (7?) magnitūdas. Zemestrīcei sekoja vairāki simti pēcgrūdienu. Zemestrīces epicentrs bija Oukaïmedene ciemā, kas pa taisnu līniju atrodas ~9 km attālumā no Imlil, kur šobrīd atradāmies.

Vairāk nekā 2900 cilvēku tika nogalināti un 5500 ievainoti. Bojājumi zemestrīces zonā bija plaši, īpaši attālos kalnu ciematos Al Haouz provincē. Tos pastiprināja arī tas, ka šajā reģionā gandrīz visas ēkas tika būvētas, izmantojot nesastiprinātus ķieģeļus, un vietējie būvniecības standarti bija vai nu vāji, vai arī lielākoties netika ievēroti vispār. Joprojām, pat pēc pusgada simtiem cilvēku dzīvo pagaidu teltīs, jo viņiem nav pietiekami ienākumu, lai savu situācij uzlabotu.

Pēdējo reizi spēcīga zemestrīce Marokā pieredzēta 2004.gadā. Togad 6,4 magnitūdas stiprā zemestrīcē dzīvību zaudēja vairāk nekā 600 cilvēku.

Turpinājām iet pa ceļu kalna malā, domājot par zemestrīci. Paskatoties visapkārt, tapa skaidrs, ka nekur aizmukt nevarētu, akmeņi lidotu vienkārši uz galvas. Daba šeit varen skaista un arī kādā brīdī bīstama.

Ceļmalā vēl viens neliels ūdenskritums. No tā vairākas caurules, acīmredzot, pa tām ūdens tiek nogādāts ciematos.

Skaista ainava uz visām pusēm, kur vien skatījāmies. Kalnu bargais skaistums, mājiņas satupušas nogāzēs. Alberts satraucās, lai neeju pārāk tuvu klints malai, visu laiku vilka tuvāk klintij.

Kad sasniedzām nākamo ciematu, apsēdāmies uz palielāka akmens, lai mazliet atvilktu elpu. Pagaidījām, kad mums garām pagāja večuks ar augļu maisiņu rokās, un izvilkām savus cepumus no somas. Ramadāns tomēr, mēs mēģinām cienīt vietējās tradīcijas.

Ceļā dzirdējām azānu (=islāmā – aicinājums, sauciens uz salāhu (lūgšanu), ko pavēsta muedzins no minareta), nu redzējām mošeju, no kuras tā nāca. Vīrieši tikko iznākuši no mošejas pēc lūgšanas.

Nolēmām saīsināt ceļu, lai tiktu līdz geocaching kastītei. Kāpām lejā pa šaurām ciemata ieliņām, ja tās var nosaukt par ielām. Vietējie puikas spārdīja metāla bundžu futbola bumbas vietā. Mūsu čaļi tikmēr apsprieda atkritumus, kas redzami visapkārt.

Ejot pa irigācijas kanāla malu, Albertam samisējās un viņš nokrita, nobrāza roku un celi. Nekas traks, bet raudāšana liela.

Edgars mūs turpināja vest pa arvien mazākām taciņām, līdz attapāmies uz sīka celiņa akmeņaina kalna malā. Alberts nebeidza vien pukoties, kur mums jāiet. Pirms tam biju piesolījusi stundu multenes, par katru neapmierinātības izteikšanu – mīnus 5 minūtes. Nu jau bija atlikusi kāda pusstunda.

Edgars ar Matīsu nepaguruši meklēja kastīti zem palielāka akmens. Edgars parāpās augstāk, akmeņi šļūca lejā. Man tik viena doma prātā tajā brīdī: Kāda vella pēc mums vajag to kastīti?

Kastīti atrast neizdevās, bet labi, ka izdevās atrast ceļu prom no turienes. Nācās nokāpt pa tādām kā terasēm, kas apaugušas ar ērkšķainiem krūmiem, tad atkal nonācām uz normāla ceļa.

Lai sevi atalgotu pēc šīm mokām, nopirkām pa limonādei vietējā bodītē. Īpaši kavēties nedrīkstējām, jo uz 18.00 būs gatavas vakariņas viesu mājā.

Pa ciema ielām solis pavisam raits. Tikai pēdējie metri jāuzkāpj pa stāvu kalnu augšā. Vietējie puikas izklaidējās, jājot pa taku augšā lejā uz ēzeļa, sēžot uz viņa ar seju uz aizmuguri. Pašiem ļoti smieklīgi.

Bijām nostaigājuši tikai 7 km, bet sajūtas kā pēc varoņdarba. Istabiņā varējām atpūsties kādas 20 minūtes, tad jāiet vakariņās.

Darbinieks mus ierādīja galdiņu blakus kamīnam, ļoti omulīgi. Bez mums bija jau iepriekš redzētais pārītis un viens vīrietis.

Vispirms tika pasniegta dārzeņu zupa ar maizi, jāēd ar milzīgām koka karotēm, kas šķita mazliet jokaini.

Turpinājumā divas tadžinas – viena veģētārā, otra ar vistu un frī kartupeļi. Saldajā augļi (āboli un zemenes), tēja, ūdens. (Starp citu, viesu namā iespējams bezmaksas uzpildīt savas dzeramā ūdens pudeles.) Vakariņas ļoti bagātīgas un ārkārtīgi garšīgas. Cena par šo visu – 300 MAD (~28 EUR).

Alberts palūdza istabas atslēgu, jo gribot pabūt viens. Pēc kāda brītiņa bija atpakaļ dusmīgs – kur jūs tik ilgi? Nu kā lai saprot šo jauno cilvēku?

Vakarā ciematu gaismiņas izlija pa kalnu ieleju kā zelta upe. Pasēdējām ar Albertu divatā uz balkoniņa, durvis pusvirus, pabaudījām skatu, parunājām. Matīsam ar interesēja, pa kluso iedevu dažus čipsus no brāļa Pringles pakas, tikai rādīju, lai ir kluss. Šim ārkārtīgi smieklīgi.

Kad istaba mazliet iesilusi no kondicioniera, gājām dušā. Pēc tās ātri zem biezajām segām. Apsolītā multene, es pa vidu, katrs mazais savā pusē. Kad abi aizmiga, lavījos pie Edgara uz vienvietīgo gultu. Tāda dzīve vecākiem.

*

Turpinājums te: Diena #7 jeb garš ceļš no kalniem līdz okeānam.

Sākums šai rakstu sērijai te: Diena #1 jeb ceļā uz Āfriku. Nakts Londonā.