Ceļā uz Ungāriju. Diena #2 jeb esi laimīgs un tehniskas ķibeles

07.07.2024.

Visi jau augšā, es pamodos pēdējā. Pa nakti Matīss traki spārdījās, piecēlos paskatīties – Alberts gandrīz pa galvu dabūja ar brāļa pēdu. Aicināju viņu gulēt apakšējā stāvā pie mums.

Rīta apgaita pa tuvāko apkārtni – Maršala Edward Rydz-Śmigły parks izrādījās milzīgs, no stāvlaukuma nemaz tā nešķita.

Pēc brokastu desu un tomātu maizēm mazie izprasījās uz rotaļu laukumu. Kad sāka pilināt lietus, skrējām atpakaļ, šie laimīgi vēl izskraidījās pa lietu, līdz pilnīgi slapji ierāpās kemperī.

Vēlreiz pārbaudot, izrādījās, ka dīzelis pilēja garām šļaukai. Edgars mēģināja pievilkt ciešāk, bet tas īsti nelīdzēja. Neviens serviss svētdienā nestrādāja, tajos dažos, ko izdevās sazvanīt, neviens neko nesaprata ne angļu, ne krievu valodā, viss tikai poliski. Diezgan bezcerīgi. Nolēmām, ka šodien turpināsim braukt, kā ir, un rīt risināsim šo problēmu.

Pirms tālākā ceļa apmeklējām muzeju Esi laimīgs! (Be happy!). Alberts pieķērās manai rokai un teica: Tev ir maigāka āda kā tētim, bet tētis tāpat mīļš.

Kopš 2018. gada Be Happy piedāvā desmitiem ainu, lai uzņemtu fotoattēlus, un telpas ar ilūziju. Muzejs iesaka: baseinu ar zefīra putām, banānu šūpoles, maģiskus vienradžus un daudzas citas oriģinālas ainavas. Be happy izstādes vairākās Polijas pilsētās ir dinamiskas un pastāvīgi mainās.

Muzejs iekārtots vairākās telpās, šī ir lieliska vieta, kur fotografēties dažādos asprātīgos uzstādījumos. Mēs izbaudījām, izspēlējāmies, puikām laikam vislabāk patika naudas koks.

Bijām plānojuši apmeklēt veikalu, bet izrādījās, ka Polijā svētdienās visi veikali slēgti. Atļauts strādāt tikai kafejnīcām un kioskiem.

Matīss pirms muzeja apmeklēšanas bija ieraudzījis, ka mazliet tālāk ir rotaļu laukums, ko noteikti vajadzēja izpētīt. Es tikmēr nopirku saldējumu (mini bumbiņas) automātā. Izrādījās, ka tas ražots Latvijā, Rūjienā! Ha, jāaizbrauc līdz Polijai, lai paēstu Latvijas saldējumu.

Kemperi nu jau bija grūtāk iedarbināt, jo dīzeļa daudzums, kas tecēja garām, arvien palielinājās.

Pusdienās devāmies uz serbu restorānu Krczma Guča. Stāvlaukums jau diezgna pilns, arī restorānā daudz cilvēku. Tas gan milzīgs, ar vairākām zālēm, tikām aizvesti līdz brīvam galdiņam. Laukā ir mini rotaļu laukums, no kura ātri aizgājām, jo sāka stipri līt.

Jāgaida samērā ilgi, bet tas tikai veicināja apetīti. Mazie iepriekš bija nočiepuši pa konfektei pie kases, nu slēpa biksēs, lai neviens neredzētu. Teicām, ka konfektes dod tikai tiem, kas kārtīgi paēd. Tā bija laba motivācija pilnībā likvidēt katram savu porciju.

Smaidīgi, pilnām saujām sīko karameļu puikas atkal gatavi sēdēt ilgāku laiku. Konfektes ātri tika apēstas, pilns galds ar papīrīšiem.

DUS tualetes pauze, obligāts arī saldējums, pielējām arī nedaudz degvielas.

Braucot pa šoseju, kemperis sāka brīžiem dūmot, apdzīt īsti nevarēja, neuzņēma ātrumu, trūka jaudas. Iebraucām tuvākajā atpūtas stāvlaukumā – dīzelis jau šāvās ārā ar pamatīgu strūklu, bija pārlūzusi pievilktā augstspiediena degvielas caurule. Sapratām, ka nekur tālāk netiksim.

Edgars sazinājās ar vairākiem servisiem tuvākajā apkārtnē, vienā izdevās sarunāt, ka rīt apskatīsies, ko var izdarīt.

Pa nakti palikām šajā pašā stāvlaukumā. Alberts turpināja izteikt gudras domas: Galvenais, ka esam kopā. Pareizi! Tehniskas ķibeles var atrisināt. Šim bija arī pozitīvais – varējām mierīgi spēlēt galda spēles, tās mums līdzi paņemtas pilns maiss.

*

Sākums šai rakstu sērijai te: Ceļā uz Ungāriju. Diena #1 jeb brauciens līdz Varšavai.

Turpinājums te: Ceļā uz Ungāriju. Diena #3 jeb laime būt ceļā!

Please follow and like us:

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Time limit is exhausted. Please reload the CAPTCHA.