15.08.2022.

Šīs dienas mērķis – apskatīt Venēciju un Burano. Lai tur tiktu no Cavallino-Treporti pussalas, jāizmanto prāmis. Ar biļetēm mums sanāca sarežģīti – lai tās nopirktu internetā, vajadzīga īpaša aplikācija, kas nevienā no mūsu telefoniem nestrādāja. Nācās meklēt fizisku kiosku/veikalu, kur biļetes tirgo. No kempinga gājām virzienā uz Punta Sabbioni ostu, Edgars pa brīdim iegāja kādā no redzamajiem veikaliem, kur neviens neko par biļetēm nezināja.

Saunājām, ka Edgars ātrāk aizies līdz tuvākajam grāmatu veikalam, mēs viņam lēnā garā sekosim. Albertam uzdevums – telefonā kartē redzot tēta kustību, aizvest mūs līdz viņam. Viņam mazliet nojuka virziens, tāpēc uzdevuma izpildes atbildība pārgāja uz mani. 21 EUR par dienas biļeti visos transportos (prāmji, autobusi) Venēcijā un tuvākajās salās.

Ejot tālāk, ieraudzījām lielu veikalu. Mums vajadzīgas sejas maskas, bērni gribēja saldējumu, iegājām.

Atrast īsto autobusa pieturu uz prāmi ar izrādījās izaicinoši. Vēl jāsagaida īstais autobuss, gandrīz puse dienas pagājusi, kamēr atrisinājām šos tehniskos jautājumus.

Prāmis kā sabiedriskais autobuss, to šeit ir pa pilno, kursē diezgan precīzi pēc noteiktā grafika. Biļetes visur pārbaudīja pirms iekāpšanas, bez sejas maskām uz klāja nelaida. Itālijā sabiedriskajā transportā sejas aizsargmaskas obligātas!

Venēcija ar 415 km² lielo platību un vairāk nekā 260 tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju ir viens no populārākajiem tūrisma centriem Eiropā. Pilsēta ir izvietojusies uz 117 nelielām salām, kuras savieno 378 tilti, lielākā daļa no tiem ir veidoti no akmens. Venēcijas daudzās salas, no kurām daļa ir mākslīgas, sadala lielāku un mazāku kanālu tīkls. Relatīvi lielākie ir trīs kanāli — Lielais Kanāls, kas S burta veidā šķērso visu pilsētas teritoriju, Džideka kanāls un Sv. Marka kanāls. Tikai 20. gs. sākumā, B.Musolīni valdīšanas laikā, tika uzbūvēts tilts, kas savieno Venēciju ar cietzemi.

Venāciju pēc 2007. gada datiem katru dienu vidēji apmeklē 50 000 tūristu. Katru dienu!

Mums nebija konkrēta plāna, ko noteikti vajadzētu vai gribētu apskatīt. To izpildījām iepriekšējā reizē, kad Venēcijā bijām divatā. Šoreiz ļāvāmies bērniem, kur viņi gribēja iet, tur klīdām līdzi.

Vienā brīdī čaļi paziņoja, ka ļoti vajag uz tualeti. Ja vajag, vajag, ko padarīsi. Kartē atradām tuvākās labierīcības, arī uz ielu stūriem uzraksti, sekojām tiem. Vienā brīdī Alberts ar Edgaru aizskrēja aiz kārtējā ielu stūra, vienā logā vēl redzēju atspulgu, līdz pazuda pavisam. Krietnu brīdi meklējām pareizo ceļu uz vietu, kur viņi varētu būt. Venēcijā ātri var ne vien apmaldīties, bet arī pazaudēt pārējos. Tāpēc īpaši svarīgi bērnus visu laiku turēt acīs!

Lai bērns tiktu tualetē bezmaksas, viņu nomēra, jo nav jāmaksā līdz 1,10 m. Alberts ar Edgaru jau tā skrēja, lai paspētu, vēl liek mērīties. Tak tāpat skaidrs, ka jāmaksā!

Venēcijas kanālos dzīvo ne tikai zivis, bet arī milzīgas medūzas!

Maldīties un riņķot pa Venēciju var visu dienu, turklāt apmaldīties viegli arī ar karti rokās/telefonā. Alberts mums bija izdomājis uzdevumu – atrast dželato. Patiesībā tas bija viens ellīgi grūts uzdevums, dželato uz katra stūra nemaz netirgo! Kad krietnu brīdi bijām maldījušies, izvilkām karti telefonā, ar kuras palīdzību Edgars mūs aizveda līdz labākajai dželaterijai rajonā.

Pusdienās pica. Kāpēc gan apaļu picu liek kantainās kastēs, pēc tam to sagriež trijstūros? Itālijā cep arī kantainas picas, pie tādas arī tikām. Izradījās, ka tās pārdod uz svara, mēs kaut kā iedomājāmies, ka gabalos. Ieņēmām vienīgās 4 vietas pie letes un lēnā garā notiesājām gandrīz visu. Varējām vērot pircēju un pārdevējas saspēli, picas cepēju darbībā ap lielo malkas krāsni. Aiz loga plūda viens no ntajiem kanāliem.

Kad tualetes apmeklējums Venēcijā maksā 1,50 EUR no personas, ātri sapratām, ka ģimenei lētāk ieiet barčikā. Par to pašu naudu var nopirkt limonādi, kafiju, vienalga ko.

Nākamā pietura – Burano. Ar kārtējo prāmi braucot, pirmā pietura – neliela, zaļa sala, tajā izkāpa dažas pavecas kundzītes. Apskatot karti, sapratām, ka tā taču kapsēta. Vesela sala kapsēta!

Mums pretī sēdēja dusmīga dāma ar koši melnām, šaurām uzacīm. Matīss visu laiku dīdījās, vienā brīdī piecēlās kājās uz krēsla, lai redzētu skatu aiz loga. Brīdī, kad abi noslaucījām beņķi ar salveti, kundze pēkšņi atplauka labvēlīgā smaidā. Daži tūristi tomēr prot kaut cik pieklājīgi uzvesties! Pie izkāpšanas atvadījās no mums kā seniem draugiem.

Pēc brīža pārsēdāmies citā prāmī, kas mūs līgani aizvizināja līdz košākajai salai – Burano

Ierodoties Burano, vispirms uzpildījām ūdens pudeles, uz publisko ūdens krānu izveidojusies vesela rinda. Parciņš pie prāmju piestātnes pilns ar pagurušajiem, kas sagūlušies zālē. Edgars ar bērniem uzrīkoja rotaļu cīņas, gāžot mazos uzbrucējus zālē.

Ja Venēciju apmeklējām vairāk bērnu dēļ, tad Burano vairāk sevis dēļ, jo tajā vēl nebijām bijuši.

Burano ir sala Venēcijas lagūnā, kas atrodas ~7 km attālumā uz ziemeļiem no Venēcijas. Tā ir slavena ar mežģīņu darināšanu un košajām mājām. Burāno dzīvo nepilni 3000 iedzīvotāju.

Burano, mazais zvejnieku ciemats, ir kļuvusi par vienu no visvairāk apmeklētajām salām tās krāsaino māju dēļ. Reizēm kaimiņiem ir obligāti jākrāso savas mājas fasādes, un viņi nedrīkst izvēlēties krāsu, bet tiek paziņots par konkrēto krāsas toni atkarībā no dzīvesvietas. Leģenda vēsta, ka mājas krāsotas spilgtās un dzīvespriecīgās krāsās, lai jūrnieki tās varētu redzēt drūmās un miglainās dienās.

Šķībais baznīcas tornis (Campanile Storto di Burano) ir obligāts apskates objekts Burano, aiz krāsainajām mājiņām, protams.

Greizais baznīcas zvanu tornis celts 17. gs., tam ir kvadrātveida forma, renesanses un neoklasicisma arhitektūras iezīmes. Gadsimtu gaitā tajā ir veikti dažādi restaurācijas darbi, īpaši tā augšējā daļā. Torņa augstums ir 53 m. Zemes iegrimšanas dēļ tas ir slīps par 1,83 m no taisnās ass.

Nelielā laukumā netālu no Greizā torņa atrodams arī dievišķs saldējums – gelateria Crema. Lai pie tā tiktu, nācās izstāvēt gana garu rindu, bet tas bija tā vērts. Īpaša lieta šai vietai – var izvēlēties nezināmu – dienas garšu. Alberts tā tika pie arbūzu saldējums. Matīss izvēlējās šokolādes, viņš gandrīz vienmēr izvēlas šokolādes saldējumu. Edgaram mango, man arī šokolādes.

Klīstot pa žilbinoši košo māju ieliņām, bērniem uznāca luste fočēties. Spēju vien spiest pogu, vajadzēja arī kādu kopbildi, sešgadnieks skrēja turpu šurpu, lai nospiestu zemē noliktā fotoaparāta slēdzīti.

Kad Burano izstaigāta krustu šķērsu, bijām gatavi doties naktsmājās. Atpakaļ braucām ar prāmi, kas mūs aizveda līdz Treporti ostai. Tur pieturā tieši bija piebraucis autobuss, ar to piebraucām maksimāli turu kempingam. Vēl kāds gabals bija jāpaiet, garām pamestām dzirnavām, aiz kurām tieši šajā brīdī kāds vīrietis lika kluci. Viņš it kā bija aiz dzirnavām, bet no mūsu skatu punkta – tieši priekšā. Labprāt nebūtu to redzējuši.

Naktī negaiss ar spēcīgu lietu, pērkonu un zibeni. Vienā brīdī Matīss otrā stāva gultā sāka dīdīties un īdēt, ātri sapratām, ka lūka mazliet atvērta. Labi, ka ātri paspējām aiztaisīt. Pārējā nakts pagāja mierīgi.

*

Turpinājums te: Itālija. Diena #16 jeb visa diena pie Adrijas jūras

Sākums šai rakstu sērijai te: Ceļā uz Slovēniju. Diena #1 jeb Lietuvā ir mēsli!